Ordeņu kapitula paziņojums

Ar lielu prieku pavēstām, ka Ordeņu kapituls 2012.gada 18.oktobrī lēmis par nopelniem Latvijas valsts labā piešķirt Triju Zvaigžņu ordeņus dramaturgiem Harijam Gulbim un Paulam Putniņam.

Priecājamies, ka dramaturgi, kuri ar savu mūža darbu apliecinājuši gan savu talantu un spēju rakstīt augstvērtīgus un spožus darbus, gan arī savu uzticību un cieņu Latvijas valstij, latviešu valodai un latviešu teātrim, ir novērtēti ar iespējami augstāko valsts apbalvojumu.

Harijs Gulbis dzimis 1926.gada 25. oktobrī, Dobelē, rentnieka ģimenē, bērnību aizvadot Annenieku pagastā. H.Gulbis mācījies Tumes pamatskolā (1934. – 1940.) un Tukuma vidusskolā (1940. – 1946.), paralēli apgūstot vijoļspēli Tukuma mūzikas skolā. Pēc tam Harijs Gulbis studējis Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātē, studijas pabeidzot neklātienē (1952.g.), jo jau no 1949.gada viņš, paralēli studijām, strādāja par skolotāju Siguldā.

Harijs Gulbis strādājis par skolotāju un mācību pārzini arī Allažu, Valkas un Gulbenes skolās, viņš bijis skolotājs un audzinātājs Iecavas internātskolā (1959. - 1967.), pašaizliedzīgi ieguldot savas zināšanas audzēkņos. Sākot no 1969.gada H.Gulbis nodevies rakstniecībai, kļūstot arī par Rakstnieku Savienības biedru jau no 1967.gada. 1976.gadā Harijs Gulbis tiek godināts kā LPSR Nopeniem bagātais kultūras darbinieks.

Pirmais Harija Gulbja stāsts "Bombejas meitene" publicēts žurnālā "Zvaigzne" (1957.) 1958. gadā autors piedalījies lugu konkursā ar lugu "Vecīši", kas pirmoreiz iestudēta 1959. gadā Ventspils Tautas teātrī. Pirmā Harija Gulbja luga, kas tika iestudēta Drāmas teātrī bija "Viena ugunīga kļava" (1967), taču lielāku atpazīstamību H.Gulbis iemantoja ar lugu "Aijā žūžū, bērns kā lācis" (teātrī tika uzvesta 1968.g.). Lugā skarta bezatbildības problēma kā sava laika sabiedrības raksturīga iezīme.

Gulbis sarakstījis komēdijas "Mans mīļais, mans dārgais" (teātrī 1969.g.) un "Silta, jauka ausainīte" (teātrī 1973.g.), kurās atklātas zīmīgas sabiedrības situācijas - "blats", preču sadale pēc ieņemamā amata, mietpilsonība, jaunbagātnieku slāņa veidošanās. Tajā pašā laikā, rakstot par tik sociāli aktuālām tēmām, Harijs Gulbis ir spējis savās komēdijās saglabāt reljefus un sulīgus raksturus.

Psiholoģiskais un sociālais slānis grodi saaudies lugā "Cīrulīši", kas pirmo reizi iestudēta 1975.g., tostarp arī Vīlandes teātrī "Ugala". Par šo lugu Harijs Gulbis saņēmis E.Veidenbauma prēmiju (1976.g.) un A.Pumpura prēmiju (1977.g.). Lugā veidots stāsts par vienas ģimenes komplicētu sadzīves situāciju, panākts plašs laikmeta realitātes vispārinājums. Gulbis brīdina par lauku sētas sairumu, kas draud ar latvietības identitātes zaudēšanu. Pēc lugas motīviem uzņemta tāda paša nosaukuma filma (1980.g.). Luga savu aktualitāti spēj pierādīt joprojām, jo šajā sezonā Dailes teātra mazajā zālē to ir uzvedis režisors un dramaturgs Lauris Gundars.

Cilvēces savstarpējās atsvešinātības plaisa, ko rada aprimums un garīgu perspektīvu trūkums sabiedrībā, ir lugas "Kamīnā klusu dzied vējš" (teātrī 1977.g.) konflikta pamatā.

80. gados H.Gulbis nāca klajā ar divām lugām, kuru virsrakstā minēts vīrieša vārds, abas izrādīja Nacionālais teātris: komunālā dzīvokļa sadzīve visās niansēs tika parādīta Harija Gulbja lugā "Alberts". Lugas galvenais varonis, pensionētais, pavecais cilvēks, vārdā Alberts, prata izdzīvot komunālās sadzīves "ellē", saglabādams ticību labajam. Problēma par sapņa nepieciešamību ir komēdijas "Olivers" (1985.g.) centrā, turklāt šai lugai piemīt diskutabla nokrāsa: parasts dīkdienis Jānis Pencis raksta romantiskas vēstules, atsaucoties iepazīšanās sludinājumiem, un paraksta tās ar pseidonīmu Olivers, viņš piedāvā sapni, un reizē tas ir tikai māns. Harija Gulbja lugas žanra ziņā ir daudzveidīgas, tām rūpīgi izstrādāta kompozīcija, precīzs, psiholoģiski pamatots dialogs, panākta īpatna kopnoskaņa.

1996. gadā Nacionālajā teātrī iestudēta Gulbja luga "Uz Liepsalām ejot", tajā raksturota situācija, kādā nonākuši atsevišķi inteliģences pārstāvji pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. 1999. gadā Nacionālais teātris izrādījis Gulbja lugu "Vēverīši" ("Teātra Vēstnesis" 2000., 2).

Pēc Nacionālā teātra pasūtījuma Gulbis dramatizējis A.Deglava romānu "Rīga" (izrādīta 1998.g.).

Jauniešu dzīvei Harijs Gulbis pievērsies romānā "Pieneņu laiks" (1976.g.). Romānā "Doņuleja" (periodikā 1981.g., grāmata 1983.g.), par kuru H.Gulbis saņēmis, A.Upīša prēmiju (1982.g.), vienas ģimenes liktenī sakoncentrēti vēsturiski notikumi ilgākā laika posmā. 1998. gadā publicēts H.Gulbja romāns "Degoši debesu akmentiņi". Izdota arī eseju un literatūras pārdomu grāmata "Par nesasniedzamo pilsētu" (1986.g.), kā arī divas lugu izlases: "Sarunas ar skopām remarkām" (1974.g.), "Lugas par mājām" (1986.g.).

Pauls Putniņš dzimis 1937.gadā, Vecpiebalgas Reinkaļvos. Piebalgu visu mūžu izjutis kā savu īsto mājvietu, tādēļ lauku tēmai ir būtiska vieta Paula Putniņa dramaturģijā. 1963.gadā P.Putniņš beidzis J.Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļu, 60. gadu otrajā pusē strādājis par režisora asistentu un režisoru Dailes un Liepājas teātrī. Dailes tātrī strādājis kopā ar tādiem dižgariem kā Eduardu Smiļģi un Pēteri Pētersonu. Vairākas izrādes iestudējis arī pats, piemēram, B.Saulīša "Līdz pēdējai taisnei", M.Brizes "Sākās ar melno kaķi" u.c.

Dramaturģijā Pauls Putniņš debitē 1965. gadā ar lugu "Lauzīsim galvas dotajā virzienā", no tā brīža nodarbojoties tikai ar lugu rakstīšanu. P.Putniņš ir vairāk kā 30 lugu autors, no kurām profesionālajos un amatierteātros iestudētas 25 viņa lugas. Jau ar savu pirmo teātrī uzvesto lugu "Kā dalīt zelta dievieti?" (1968.g., Jura Strengas režijā) dramaturgs gūst skatītāju atzinību.

1972. gadā viņa tautas lugu "Paši pūta, paši dega" Drāmas (Nacionālajā) teātrī iestudē režisors Alfreds Jaunušans. Izrāde kļūst ārkārtīgi populāra, un kopš šā laika P.Putniņš kļūst par vienu no visvairāk iestudētajiem autoriem 70.–80. gadu latviešu teātrī. Tiek uzrakstītas un iestudētas lugas "Pusdūša" (1980.g.), "Uzticības saldā nasta" (1981.g.), "Ar būdu uz baznīcu" (1987.g.) u.c. Katrs no P.Putniņa lugu uzvedumiem kļuva par notikumu tālaika kultūras dzīvē. P.Putniņš savās lugās gan liriski, gan satīriski, citviet pat groteski atklāj tēlu raksturus un to iekšējās pretrunas, uz ikdienas sadzīves fona risinot sociālus un ētiskus jautājumus. Plašu rezonansi 1981.gadā izraisa luga "Uzticības saldā nasta", jo tās galveno varoni – ideālistisku komunistu Leonardu Bērtulsonu, kurš idejisku principu vārdā aizmirst cilvēciskas attiecības un vērtības, – iespējams uztvert ambvivalenti: gan kā sociālistiskā reālisma tradīcijās ieturētu pozitīvo varoni, gan kā baisu liecību totalitārās sistēmas sakropļotai domāšanai.

70.–80. gadu mijā Pauls Putniņš Nacionālā teātra izrāžu vajadzībām dramatizējis divus latviešu klasiskās prozas tekstus – A.Upīša "Laikmetu griežos" (1977.g.) un brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikus" (1980.g.).

Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas periodā Pauls Putniņš aktīvi iesaistās politikā, kļūdams par 5. un 6. Saeimas deputātu, vēlāk arī par Rīgas domes deputātu, nemainīgi palikdams uzticīgs Zaļo un zemnieku savienības politiskajām un idejiskajām nostādnēm. No šīs partijas saraksta ievēlēts arī 9. Saeimā.

2001.gadā nāca klajā divas P.Putniņa lugu grāmatas: "Kad svešām saitēm siets..." (tajā iekļautas lugas "Ar būdu uz baznīcu", "Klostera stallis", "Žēlojiet mūs!", "Ar Dievu pie zemes", "Kad svešām saitēm siets"), un "Jaunā Latvijas laika lugas" (iekļautas lugas "Viņpus atkritumu kalna", "Kā sapanā...", "Kalna dīķis" un "Muldēšanas svētki").

Pauls Putniņš ir dramaturgs, kas rakstījis galvenokārt reālistiskas sociālās drāmas ar publicistisku ievirzi un satīriskas komēdijas, vielu ņemot no sava laika Latvijas sabiedrības. Rakstos un publiskās runās kaismīgi iestājies par latviskas tematikas, tai skaitā, latviešu dramaturģijas iestudējumu nepieciešamību teātrī.

Visprecīzāk par savu darbu un attieksmi pret to izsakās pats Pauls Putniņš: "Es liecinu par šodienu un par sen notikušo, kas ir turpinājies - par laikiem, to cilvēkiem, darbiem un tikumiem. Es liecinu par to, kas mūs reizi pa reizei vieno, un par to, kas drīz vien atkal šķir. Es liecinu par vienojošā spēku un šķeļošā postu. Beigu beigās un pāri visam: es zīmēju savas tautas un sabiedrības cilvēkus - konkrētā laikā un konkrētā telpā - , viņu kopību, viņu savstarpējo atsvešināšanos, gaviles un bēdas, iespējas un bezcerību, zaudēto un gūstamo. Tā ir mūsu gaita - kādu es to redzu un par ko bija svarīgi dalīties ar teātra skatītājiem. Iespējams - cits visu to redz un saprot citādi."

Ar cieņu,
LDģ
P.S. Informācija iegūta http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=6467&lng=lv